Drukājams variants

2009. gada 12. jūlijā 4 entuziasti no Rīgas (Māris, Elīna, Ieva un Linards) dodas dažus tūkstošus kilometrus uz Austrumiem, lai Urālos aiz Polārā loka ar katamarānu peldētu lejup pa kalnu upi Longotjoganu,, kas ietek Obā, pavisam netālu no pašas Obas ietekas Ziemeļu ledus okeānā. Zemāk var lasīt šī ceļojuma dienasgrāmatu.
      
      12. jūlijs (1. diena)
      Rīga – Maskava

      Pa dienu tiekamies pie Māra un krāmējam mantas, kopējo lietu ir pārāk daudz, lai to darītu katrs atsevišķi. Somas būs smagas – manējā somā atrodas viens no katamarāna pontoniem, kam gar malām ir saliktas dažas drēbes, mazliet pārtikas un citi sīkumi. Ik viena no 4 mugursomām ir smagāka kā es būtu gatavs nest saglabājot zināmu komfortu. Bez tām vēl ir kaķa rāmis, ap 15 kilogramu.
      Pēc vieglām pusdienām ar Elīnas tēva palīdzību transportējam mantas uz staciju, kur, izmantojot dažu pavadītāju plecus un iestiprināšanās iespējas pa ceļam, izdodas paspēt uz perona pirms vilciena atiešanas. Perons saņem nelielu devu šampanieša, un vilciens lēnām sāk slīdēt austrumu virzienā.
      Mums kaimiņos kopējā vagonā ir kaprīza kundze, kas neļauj atvērt logu un atsakās pārsēsties vietā, kur no atvērta loga vējš nepūstu. Tomēr, neskatoties uz karstumu, laiks paiet ātri un drīz jau ir klāt robeža. Pirms tās Māris un Ieva paspēj nospēlēt pirmās divas šaha partijas, pēc kurām rezultāts ir neizšķirts – 1:1. Mūsu kaprīzajai kaimiņienei robežsargi izsaka pārmetumus par pārtērētu Latvijas vīzas termiņu, tomēr viņa apgalvo, ka viss esot kārtībā. Citu ievērības cienīgu notikumu uz robežas nav. Mazliet vēl paturpinām 1. nakts sarunas un dodamies gulēt, tā kā kopējā vagonā ir 1 ½ cilvēku uz vienu guļvietu, tad Māris guļ uz grīdas, bet es uz kāda brīva augšējā bagāžas plaukta, tādējādi nodrošinot mūsu dāmas ar normālām guļvietām.
      
      13. jūlijs (2. diena)
      Maskava

      Kā jau ierasts, braucot ar šo vilcienu, Maskavā ierodamies mazliet pēc 12, stacijā Rižskij, kur bez steigas izkraujam savu mantību no vilciena, iestiprināmies ar čeburekiem, alu un kvasu, un pamazām pārvietojam mantas uz trolejbusa pieturu. Tas notiek pēc šādas shēmas: Māris, Ieva un es aiznesam līdz mērķim vai starpfinišam, kur Ieva paliek sargpostenī, bet mēs ar Māri ejam atpakaļ uz sākumpunktu, kur Elīna sargā atlikušās mantas, kuras tad visi kopā transportējam pie Ievas.
      14. trolejbuss mūs nogādā līdz Trīs staciju laukumam, kurā, no pieejamajiem variantiem, izvēlamies Jaroslavskaja, tās mantu glabātuvē uzticot savu turpmāko nedēļu iedzīvi. Pēc tam jau krietni vieglākā solī varam doties aplūkot Krievijas galvaspilsētu, par mērķi tiek izvēlēts VDNH (Visstavka Dostiženij Norodnih Hozajestv). Komplekss sastāv no vairākiem desmitiem paviljonu, kuros tiek tirgotas dažādas preces, iegriežamies Karēlijas un Armēnijas paviljonos, bet neko īpaši interesantu tur neatrodam. Agrāk te ir bijis paviljons arī Latvijai, bet pie viena no centrālajiem objektiem - tautu draudzības strūklakas, starp 14 kaimiņienēm var atrast zeltītu latvju tautumeitu. Starp daudzajiem paviljoniem manu arī atomenerģētikas paviljonu, tomēr mūsu attiecības beidzas tikai ar acu kontaktu, jo lielais karstums liek sameklēt ēnu, kur pasēdēt un veldzēties ar vēsu kvasu un mājās gatavotu vīnu.
      Vēlāk seko vizināšanās pa viensliedes dzelzceļu gar Ostankinas TV torni, un tad jau arī ir laiks doties uz staciju, iepirkt pārtiku ceļam un svērt somas. Krievijas dzelzceļā katram pasažierim ir atļauts bez maksas pārvadāt 36 kg bagāžas, tiesa gan tikai lielākajās stacijās ir svari un pavadoņi attiecīgi pieprasa kvīti ar svēršanas rezultātiem. Mums ir aizdomas, ka mūsu bagāža ir mazliet smagāka par 4 pasažieriem pieļaujamo kravu (4 x 36 = 144 kg), tāpēc sveram nedaudz atvieglinātas somas, kas izrādās prātīgi, jo šādā veidā esam diezgan tuvu ierobežojumam. Seko neliels krosiņš pa peronu, un 3 minūtes pirms vilciena atiešanas gan paši, gan somas ir nogādātas vilcienā, varam doties tālāk austrumu virzienā. Braucam vietkartes tipa vagonā, kurā mums ir pašiem savs “kabinets” ar 4 guļvietām, tāpēc iekārtojamies ļoti mājīgi. Braucam ar firmas vilcienu “Poļarnaja strela” (Maskava – Labitnangi), kurā ir gaisa kondicionieris, kas patīkami veldzē pēc karstās dienas. Māra un Ievas šaha supersērijā rezultāts kļūst 2:2.
      Vakara noslēgumā tējas un konjaka pavadīti iegrimstam spēlē “kontakti”, kārtības labad vārdi tiek izvēlēti alfabēta kārtībā un ap rītausmu apstājamies pie Ievas izdomātā vārda “ģirlics”. Ir laiks iet gulēt.
      
      14. jūlijs (3. diena)
      Vilciens

      Sekojošais rīts ir nesteidzīgs. Tomēr šodien nav ieplānots laiskoties – visvisādi darbi ir saplānoti. Mārim jāatzīmē aparātā svarīgie GPS punkti, kam jāpalīdz mums atrast upe un orientēties tajā, kā arī vienkārši jāizpēta karte. Es esmu nobriedis uztīt auklu uz spininga spoles, iepriekš neesmu to darījis, tāpēc uzdevums šķiet sarežģīts, tomēr paveicams, tāpat kā pavadiņas piesiešana. Rodas vēlme sagādāt vēl kādu pavadiņu rezervei, tomēr lielākajā stacijā, kur piestājam – Kotlašos to atrast neizdodas.
      Par ļoti svarīgu darbu tiek atzīta arī restorānvagona apmeklēšana un izpēte. Ola majonēzē, ikru maizītes, kafija un šņabis tiek atzīti par labiem esam un pazūd mūsu izsalkušajās mutēs. Seko koordinātu ekstrapolēšana pēc kartes dažiem potenciāli svarīgiem ceļojuma punktiem. Uz vakara pusi atkal ļaujamies dažādu spēļu valdzinājumam, Māris un Ieva šodien izspēlē pat 3 partijas, kurās Māris veic izrāvienu – rezultāts kļūst 4,5:2,5 viņa labā. Es pirmo reizi mūžā spēlējot stūrīšus sīvā cīņā piekāpjos Elīnai. Tuvāk naktij atkal iegrimstam viltīgajos kontaktu jautājumos, kad pēc pulksteņa būtu jābūt vietējai pusnaktij, ārā joprojām ir gaismas pietiek pat lasīšanai – polārā diena ir klāt, un tumsu neredzēsim turpmākās 2 nedēļas.
      
      15. jūlijs (4. diena)
      110 km (Poļarnaja)

      Šodien nāksies pamest vilcienu, taču stacija “110 km” būs tikai 15.30 pēc Maskavas laika, tāpēc no rīta steigai nav nekāda pamata. Māris ar Ievu paspēj uzspēlēt vēl 2 partijas šaha, rezultātam kļūstot jau 6:3. Pēdējā lielā stacija pirms izkāpšanas ir Jeļeca plkst. 14.15, pēc tās lēnām vākt savas mantiņas, tūlīt pēc šīs stacijas gan vēl uzrodas transporta milicija, kas sastāda protokolu kādam vīram blakus mums par šņabja dzeršanu vilcienā (nabags bija tikko atkorķējis pudeli un ielējis pirmo glāzīti) kā arī pārbauda mūsu dokumentus un atzīst, ka viss ir kārtībā. Te jāpiebilst, ka Mārim, Elīnai un Ievai ir pasūtītas atļaujas uzturēties Krievijas pierobežā (tās viņus gaida Saļehardā un tā arī netiks izņemtas), savukārt es pievienojos braucienam pēdējā brīdī, tāpēc man atļaujas nav un var sanāk nepatikšanas ar robežsargiem (pierobežas josla te atrodas no dzelzceļa sliedēm uz ziemeļiem, tāpēc var uzskatīt, ka par 50% atrodos tajā). Priekšpēdejā stacijā Poļarnij Ural vilciens stāv minūti, tā vēl atrodas Eiropā, taču pavisam drīz iebraucam Āzijā un izkāpjam stacijā “110 km”, kas atrodas blakus ciemam Poļarnaja, arī te vilciens piestāj tikai uz 1 minūti, tāpēc ar somām rīkojamies tīri operatīvi un jau drīz visi esam uz uzbēruma. Perona te nav, šķiet, ka pat neatradām plāksnīti, kas liecinātu, ka te mēdz piestāt četri vilcieni dienā, no kuriem dažkārt izkāpj vai iekāpj kāds pasažieris.
      No cita vagona izkāpj vēl kāda grupiņa, kas spriežot pēc mantu apjoma arī gatavojas peldēt pa kādu upi. Māris dodas uz pārrunām ar otras grupas vadītāju un kā karavadoņi bruņinieku laikos viņi sastopas pa vidu starp abām grupiņām uz dzelzceļa sliedēm. Pečoriešiem (grupiņa atbraukusi no ne visai tālās Pečoras) ir padomā peldēt lejup pa Sobu, kas atrodas te pat pie dzelzceļa un ir samērā vienkārša upe.
      Mūsu plāni sniedzas vēl kilometrus 40 - 50 uz ziemeļiem, kur sākas Longotjogana, tāpēc tiek vestas pārrunas ar to pāris visurgājēju īpašniekiem, kas uz vilciena atnākšanas laiku ir atbraukuši uz “staciju”. Viņu prasības mums šķiet nesamērīgas – 24000 rubļu jeb aptuveni 400 latu par aptuveni 60 kilometru braucienu. Nolemjam, ka padzīvosim Poļarnajā līdz vakara vilcienam no Vorkutas un iespējams rītdienas vilcieniem no Maskavas un Vorkutas, ar ko iespējams atbrauks vēl kāda tūristu grupa ar līdzīgiem mērķiem kā mums vai parādīsies citas iespējas tikt tuvāk mūsu kārotajam starta punktam.
      Tas nozīmē, ka ir laiks rūpīgākai Poļarnajas izpētei, tas ir pamests ciems, kas būvēts ģeologu vajadzībām, kuri te dzīvojuši ar visām ģimenēm un braukuši kalnos meklēt derīgos izrakteņus. Ciems vēl nesen bijis apdzīvots (par to liecina Māra atrasts iesniegums klavieru klasē, datēts ar 2002. gadu). Tagad te sastopami ne vairāk kā 10 cilvēki, neskaitot tūristus, kas laiku pa laikam te ieklīst. Vienīgā komunikācija ir telefona automāts pie dzelzceļa, kurā nepieciešama pašam sava telefona klausule, veikala funkcijas veic vagon-lavka, kas katru otro dienu ir vilcienā Vorkuta – Labitnangi un stāv “110 km” stacijā 20 minūtes (arī mēs tur rīt šo to labu dabūsim). Ziedu laikos ciemā dzīvojuši vismaz 500 iedzīvotāji, darbojies bērnudārzs, kultūras nams, kur pasniegtas arī klavieru nodarbības bērniem, restorāns, savs ugunsdzēsēju depo, droši vien arī skola, kuru gan neatradām. Tagad visapkārt valda postaža, tukšu pudeļu un tehnikas graustu pārpilnība, uz vienas no tukšajām pudelēm pārgriežu pirkstu. Tiek nolemts, ka aptieciņa ir vienreiz izmantota un ceļojumā vairāk to nevajadzēs (nebūs nekādu veselībai bīstamu notikumi), kas arī izrādās tiesa līdz pat brīdim, kad atgriežamies Rīgas stacijā.
      Tā nu iekārtojamies Sobas krastā, netālu no Pečoras grupas. Notiek savstarpēji apmeklējumi un laipnības izrādīšana, saņemam cienastā ceptus banānus ar iebiezināto pienu un atbildam ar šokolādi. Tiek iemēģināts spinings, vienīgais pozitīvais rezultāts ir tāds, ka vizulis un pavadiņa netiek norauti, tiesa gan, lai to panāktu, man nākas divreiz iebrist upē līdz viduklim. Pavisam sīkas zivtiņas upē ir bariem, mēģinu atrast un piemānīt lielākas, bet pārējie pa to laiku aizklīst līdz dzelzceļa tiltam pār kādu Sobas pieteku. Ir polārā diena, tāpēc vienīgo pulksteni pat nemēģinām saregulēt pēc vietējā laika, bet pilnībā izmantojam priekšrocības, ko sniedz gaisma 24h katru diennakti. Saskaņā ar GPS aparāta datiem Saule ir noriet uz 2 stundām un šajā laikā īpaši tumšāks nekļūst, parasti tikai mazliet vēsāks.
      
      16. jūlijs (5. diena)
      Atvadas no Longotjoganas

      Šodien gaidīsim vilcienus no Vorkutas un Maskavas, cerībā, ka tie atvedīs kādus iespējamos ceļabiedrus visurgājējā. Pečorieši jau ap mūsu brokastu laiku ir tikuši gana tālu, lai kāptu upē, tāpēc paēduši no viņiem atvadāmies.
      Izmantojam brīvo dienu kultūras programmai – dodamies iepazīties ar Poļarnajas graustiem un mēģinām no tiem izlobīt kādu vēsturisku faktu par šo ciemu. Piemēram, jau minētajā klavieru klasē Māris atrod Vasīlija Solovjeva-Sedova dziesmu grāmatu, kurā iekļauta arī leģendārā kompozīcija Podmoskovnye Vechera, dziesmu vārdi un cita informācija ir paralēli krievu un ukraiņu valodās, tas un vēl vairākas dziesmu grāmatas tieši ukraiņu valodā liecina, ka klavieru skolotāja varētu būt bijusi ukrainiete.
      Pēcpusdienā atbrauc Maskavas vilciens, tūristi ar to neatbrauc, mēs jau pamazām sākam noskaņoties uz to, ka nāksies vien peldēt pa Sobu. Laiks, kas līdz šim Poļarnajā ir bijis neticami silts un saulains kļust sliktāks, parādās spēcīgs vējš un lietus. Lietus gan nav īpaši ilgs un netraucē kāpienam kalnā, lai redzētu Poļarnaju no augšas, tiesa, lietus licis visiem atstāt savus fotoaparātus sausās vietās.
      Atbrauc Vorkutas vilciens, bez tūristiem, bet ar vagonu – veikalu, tajā tiek gādāti dažādi gardumi, kas peldot pa upi nebūs pieejami.
      Sākam pūst katamarānu – tas nozīmē, ka no Longotjoganas nākas atvadīties to pat neieraugot savām acīm. Viss notiek bez īpašas steigas – to nodrošina vilcienveikala atvestais šņabis, vējš un lietus, spiež ātri ievākties teltī un turpināt vakaru ar kārtīm rokās.
      
      17. jūlijs (6. diena)
      Soba un kalns

      Noguļu ilgāk par visiem, kad pieceļos, brokastu putra jau kūp katlā. Rosība gana liela – stiprinām kopā kaķi, krāmējam mantas pa hidrosomām, pa brīvajiem brīžiem tiek apēsta arī brokastu putra. Vēl pirms Maskavas vilciena pienākšanas paceļam enkuru un sākam peldēt lejup no Urāliem Āzijas virzienā. Kā jau kalnos, upe ir gana strauja, tāpēc ar airi jāstrādā tik daudz, kā pastūrēt. Tā kā kalnu posms nav īpaši garš plānojam vēl šodien uzskriet kādā kalnā. Stūrējot uz līcīti pie kalna man izdodas triks – vietā, kur sākas pretstraume, kaķi samet un es glīti ielidoju upē, par laimi uz pusi, kur straumes nav, līdz ar to nekādu nopietnu seku šim trikam nav. Arī laiks pēcpusdienā kļuvis silts un saulains, tāpēc izklāju slapjās drēbītes uz akmeņiem kaltēties un dodamies augšup kalnā. Uzkāpjam ne pārāk augstā kalnā pretī Sobas ciemam, te ir ierīkots slēpošanas pacēlājs un ziemā esot samērā populāra trase. Bezvēja laikā mums uzbrūk neskaitāmi odi, līdz šim tos nepieminēju, jo Māris solīja, ka, saskaņā ar senu laivotāju likumu, 3. dienā pie tiem pierod, šajā braucienā šis likums tā arī nesāka strādāt līdz pat beigām. Šajā pēcpusdienā viņi ir neciešami. Odu daudzuma novērtēšanai ieviešam tā saukto Ōda koeficientu, tam ir divas versijas – lielais koeficients rāda, cik odus var nosist gaisā sasitot plaukstas, mazais – cik odus var nosist uz virsmas (piemēram, savas kājas) ar vienu plaukstu. Pie upes šie rādītāji maksimuma brīžos sasniedz attiecīgi 2 – 3 un 15 – 20.
      Dodoties tālāk upē odi mums seko, taču jauni klāt nenāk, līdz ar to pamazām no tiem atbrīvojamies, izmantojot Būhenvaldes metodes. Sastopam pa ceļam pečoriešus, kas apmetušies uz kādas saliņas, mēs papeldam mazliet zemāk un piestājam kādā jaukā pļaviņā upes kreisajā krastā. Vakars ir fantastiski mierīgs un skaists, noriet Saule, pa ielejām sāk staigāt maigi miglas vāli. Lai labāk redzētu saullēktu, brīdi pirms tā kādu gabaliņu pakāpjam augšā kalnā, lai atgriežoties pie telts varētu likties uz auss.
      
      18. jūlijs (7. diena)
      Pourkev

      No rīta viss burvīgais laiks ir pazudis, ārā stiprs vējš un lietus, nevienam nav īpaši lielas vēlmes līst ārā no telts. Kādā brīdī ārpus telts vairākkārt atskan uzstājīgs teksts “Jest v palatki kto ta živoj”. Māris iziet parunāt ar ļaudīm, kas meklējot igauņus, par mums esot stāstījuši pečorieši. Pēc sarunas Māris lien atpakaļ gulēt, bet es nolemju, ka ir laiks celties un kurt uguni. Pabrokastojam un tad salienam atpakaļ teltī spēlēt kārtis – diez kāda dzīvošana pa āru nesanāk.
      Brīžos, kad izlienu no telts, ir ļoti interesanti novērot dzīvi upē un laikapstākļus – jau no paša rīta pūš spēcīgs austrumu vējš, tas ir pretējs upes tecēšanas virzienam, tāpēc par kāpšanu katamarānā pat nedomājam, braukt tādā pretvējā varētu tikai galīgas nepieciešamības gadījumā, neskatoties uz to, upē samērā daudz mazu piepūšamo laiviņu, kas donkihotiskā cīņā ar vēju un viļņiem lēnām kuļas uz priekšu, droši vien tāpēc, ka ir sestdiena un uz upi sabraukuši vietējie, kam līdz rītdienas vakara vilcienam jāaizpeld līdz Harpai. Kādā brīdī pie mums atnāk kāds vīrs un lūdz maizi – sieva ar bērniem un visu pārtiku aizbraukusi pa priekšu, viņa laivā guļ cilvēks, kas pirms tam iekritis upē, vienīgā pārtika ir tīrs speķis, vārdu sakot, situācija nav diez ko priecīga, saņēmis no mums pāris rupjmaizes sausiņus (cita formāta maizes mums nav), viņš dodas peldēt tālāk.
      Austrumu pusē velkas mākoņi, viens par otru draudīgāki, tomēr nevienu no tiem spēcīgais vējš līdz mums nespēj atpūst, jo no rietumiem tuvojas tas, ko laikam sauc par atmosfēras fronti – lēnām mums tuvojas skaidras debess apgabals, kas ir samērā mazkustīgs un stabils. Kad šis apgabals ir virs mūsu galvām iestājas mierīgs skaidrs laiks, lai arī gan uz austrumiem, gan rietumiem, joprojām ir tumši padebeši, pēc pāris stundām, jau ap nākamā rīta saullēkta laiku, labais laiks beidzas un sākas jau spēcīgs rietumu vējš. Izmantojam brīdi, kamēr laikapstākļi mierīgi, lai kāptu kalnā, uz augšu paspējam uzkāpt pa bezvēju, to izmanto arī odi, kas mazliet apgrūtina kāpienu, līdzīgi kā mitrie slidenie akmeņi. Virsotni, kurā uzkāpjam sauc Pourkev, tā nav īpaši augsta ~ 870 metri, bet relatīvais kāpums no upes ir mazliet virs 700 metriem. Tiesa gan tā kā esam aiz polārā loka, tad arī šādos augstumos apstākļi ir skarbi un nav praktiski nekādas veģetācijas, tikai akmeņi. Kāpjot lejā sākas jau minētais rietumu pūtiens un vakars atkal ir skarbs.
      
      19. jūlijs (8. diena)
      Iļja

      Šodien ir nolemts braukt tālāk – pretvēja vairs nav un šajā vietā esam gana ilgi dzīvojuši, tāpēc pēc brokastīm īpaši nečammājoties sakravājamies un sēžamies uz kaķa. Uz priekšu airēt īpaši necenšamies, lai sanāktu ilgāk uzturēties kalnu apvidū, airējot mēs to pamestu vienas dienas laikā. Piestājam krastā, kur vakar no rīta sastaptie vietējie Mārim ieteikuši apmeklēt ūdenskritumus, plānojam papusdienot un izlemt, vai uz ūdenskritumiem iet no šejienes, vai pabraukt vēl mazliet uz priekšu, nakšņot un tad kāpt pie ūdenskritumiem. Šai vietā mūs noķer cits katamarāns, ko esam dzirdējuši un manījuši sev aiz muguras visu laiku, kopš šodien sākām peldēt. Iepazīstamies ar diviem Sašām, Olgu un Vasju. Vasja tiek atzīts par admirāli, jo viņa pieredze Urālu upēs ir krietni lielāka kā mūsu kapteinim Mārim. Iepazīšanās tiek nekavējoties atzīmēta ar šņabi un pamazām abas kompānijas iekārtojas uz nakšņošanu. Vasja jau reiz ir braucis pa šo upi, viņš rāda kartēs labākās zvejas vietas un rāda, ka noķēris neticamu izmēru līdakas. Tieši pēc zivīm šī četrotne ir atbrukusi uz Urāliem no Komi republikas galvaspilsētas Siktivkaras, uz katamarāna ir divas mucas ap 100 litriem, ko plāno piepildīt ar sālītām līdakām un citiem labumiem. Tā kā mans vārds viņiem šķiet pārlieku grūti izrunājams, tieku nodēvets par Iļju. Dažādos stāstos un glāzīšu cilāšanā šinī vakarā tumsa iestājas ātri un, varētu teikt, pavisam negaidīti (glāzīšu funkcijas pildīja plastmasas krūzītes, kurās mūsu draugi bija pirkuši tēju vilcienā). Taisnības labad jāpiebilst, ka minētajās darbībās piedalījāmies tikai mēs ar Māri, jo Ievai un Elīnai bija labi iemesli to nedarīt.
      
      20. jūlijs (9. diena)
      Harpa

      Mūsu standartiem ļoti agri tieku piecelts brokastīm, ko pagatavojuši mūsu draugi no Sivtivkaras, pie tam zupa jau paspējusi atdzist. Viņu admirālis Vasja liek celties agri un airēt uz labākajām zivju vietām. Atvadamies, viņi dodas upē, mēs – kalnā palūkoties uz ūdenskritumiem, kurus veido divi strauti, kas iztek no kāda kalnu ezeriņa. Pēc vētrainās nakts kāpiens ir smags, labi, ka visu laiku ejam netālu no tiem pašiem strautiem un svaigs ūdens nav tālu jāmeklē. Līdz ezeriņam uzkāpt nevar, vismaz ne bez minimāla alpīnisma aprīkojuma, tāpēc pasēžam netālu no ūdenskritumiem un dodamies atpakaļ pie upes. Tur ieēdam mūsu regulārās brokastis un sēžamies kaķī. Pamazām peldam āra no kalniem, kad pēdējā grēda paliek aiz muguras, sasniedzam Harpas pilsētu, tā ir zināma ar to, ka tajā ieslodzījumu izcieš Platons Ļebedevs, MENATEP grupas vadītājs un viens no Hodorkovska biznesa partneriem, kas arī ir notiesāts JUKOS lietas ietvaros. Pilsēta ir samērā liela, tajā ir asfaltētas ielas un daudzstāvu dzīvojamie masīvi, atrodam arī veikaliņu, kur tiek nopirkti šādi tādi gardumi.
      Laivotāju vidū Harpa zināma, kā vienīgā vieta, kur uz Sobas ir daudzmaz nopietnas krāces. Krāces ir aiz tilta, pirms tā piestājam krastā, lai palūkotos, kā labāk izbraukt pa šīm krācēm. Kamēr Māris dodas izlūkos gar krastu, es ar dāmām stāvu uz tilta, un kāda brīdī viņas ļoti izteiksmīgi reizē noelšas, ir redzams, kā pa tilta apakšu dodas mūsu kaķis, viens pats bez pasažieriem un stūrmaņiem. Īpaši daudz laika apdomai nav, neesmu paspējis pat atbrīvoties no cimdiem, kamēr noskrienu no tilta un jau peldu pakaļ mūsu kaķītim. Paspēju to izvilkt krastā vēl pirms krācēm – izdodas tikt cauri tikai ar vieglu izbīli un pāris slapjām drēbēm, Māris notikušo pamana tikai tad, kad es ar visu kaķi jau kādu laiku esmu krastā. Vēlāk šis tiek atzīts par manu otro triku. Kad esmu uzvilcis kaut ko sausu, peldam cauri krācēm, tajās vairs nekādu īpašu atgadījumu nav, ja neskaita pāris ūdenš šļakstus, kas mēģina kaut nedaudz samērcēt arī Māri un dāmas.
      Sals bija sācis kost kaulos jau pirms Harpas, tāpēc samērā drīz metamies krastā uz nakšņošanu, šīs dienas vakariņas manā atmiņā iespiežas kā visgardākās vakariņas visā braucienā.
      
      21. jūlijs (10. diena)
      Latvijas mazās upītes

      Mākoņi nav uzradušies arī kamēr mēs guļam, pamošanās ir patīkama. Brokastīs cepam pankūkas, tas ir ne tikai ļoti garšīgs, bet arī samērā ilgstošs process, tāpēc tā laikā ne tikai pamielojamies ar pankūkām un medu, kad nu katram pienāk kārta pasēdēt patīkamajā pankūkas ēdāja vietiņā, bet arī tiek uzpumpēts kaķis, stiprināts tā rāmis un veikti daži citi saimnieciski darbiņi. Saule jau atkal taisās uz rietu, kad beidzot esam sakāpuši laivā un peldam tālāk, ap šo laiku arī nelielais dienas vējiņš pazūd, tāpēc mūs pa upi diezgan neatlaidīgi vajā bariņš ar odiem, kas pazūd līdz ar vakara drēgnuma iestāšanos.
      Kādā brīdī, kad cenšamies iebraukt piemērotā līcītī, kur varētu noķert savu pirmo zivi, iepeldam upes atzarā aiz lielāku salu grupas un ilgāku laiku braucam apstākļos, kas ļoti atgādina Latvijas līkumotās upītes, piemēram Gaujas augšteci vai Ogri, kur nelielas straujteces mijas ar mierīgiem posmiem un pār upi pārliekušies koki. Pa to laiku Saule ir norietējusi pa visam un virs upes atkal sāk staigāt miglas vāli, ir ļoti skaisti, tiesa gan mazliet pavēsi. Brīdī, kad atkal “sastopam” upes pamatstraumi man nezin kāpēc galvā sāk skanēt Raimonda Paula dziesma “Lielupe”. Vairs ilgi nebraucam un apmetamies gleznainā vietā, kur redzami Saules atblāzmas izgaismotie Urālu kalni. Sildoties ar spirtu saturošu dzērienu “Tundras groks” sagaidām saullēktu, kurā Saule neatlaidīgi lauž sev ceļu miglas vālos un dodamies gulēt.
      
      22. jūlijs (11. diena)
      Oda odiem

      Rīta Saule un vieglais vējiņš gana labi kliedē asinssūcējus, uzmācas tikai daži dunduri, šorīt ir viena no divām reizēm, kad atļaujos atkailināt savu ķermeni (pieklājības robežās, protams) un mazliet pasauļoties. Tāpat visa grupa mazgā sakrātos netīrumus no ķermeņa un dažas drēbes. Pamazām mošku skaits pieaug, tāpēc nākas vākt mantiņas un atkal doties ceļā. Pēc kartes ap šo vietu Sobā vajadzētu būt kreisā krasta pietekai Hanmei, tomēr to nemanām, laikam būsim vakar peldot pa saliņu labirintu palaiduši to garām, pēc šīs pietekas saskaņā ar Vasjas stāstīto vajadzētu sākt ķerties līdakām, tomēr mūsu vizulis joprojām ik reizi atgriežas tukšā. Saule cepina nežēlīgi, tikai pa retam uzpūš neliels vējiņš, kas uz mirkli nedaudz kliedē mošku mākoņus un atvieglina dzīvi.
      Aizpeldam garām nelielai pietekai no labā krasta un drīz stājamies krastā. Kādu kilometru uz priekšu no mūsu apmetnes izlūki (es un Māris) atklāj vēl kādu ugunskuri, mums šķiet, ka tā varētu būt Vasjas nometne (vēlāk tiešām izrādījās, ka novērtējums bijis patiess), tāpēc nolemjam veselības saudzēšanas nolūkos viņus šovakar neapciemot.
      Odu šovakar ir daudz, pat ļoti, neskatoties uz maksimāli nosegto ķermeni, tie vienmēr atrod kādu spraudziņu, kur ielīst, vakariņu ēšana ir īsts pārbaudījums – nākas pacelt odu cepures sejas pārsegu, lai karoti dabūtu līdz mutei, ko nekavējoties izmanto mazie asinssūcēji. Pēc saulrieta jūtami vēsāks nekļūst, tāpēc arī odu daudzums ir nemainīgi liels. Kaujos ar tiem cik spēju, mans šī vakara mērķis ir iznīcināt viņus visus, kādā brīdī nonāku pie atziņas – ja kādu dienu odi nāks pie varas pasaulē, tad mani noteikti tiesās par masu slepkavībām. Galu beigās nākas atzīt odu pārsvaru un atkāpties uz telti, tajā atrodoties visu laiku skan skaļa uzmācīga sīkšana, šķiet visi meža odi pulcējas ap telti un gaida, kad no tās parādīties kaut mazais pirkstiņš. Māris un Ieva izspēlē kārtējo šaha partiju, rezultātam kļūstot 7:3, un pamazām varam laisties snaudā.
      
      23. jūlijs (12. diena)
      Polārais loks

      Kārtējā saulainā diena, kurā ir veseli 2 ievērojami notikumi. Vispirms šķērsojam polāro loku braucot dienvidu virzienā, diemžēl upes malā nekur nevar manīt gaidīto krodziņu “Poļarnij krug”, kas piedāvātu vēsu aliņu un patvērumu no asinis sūcošajiem kukaiņiem. Varbūt, ka tas bija nevis tieši upes krastā, bet mazliet nostāk, un mēs to gluži vienkārši nepamanījām.
      Otrais ievērojamais notikums bija tāds, ka pirmo reizi ēdām zivis. Nē, paši neko nenoķērām, gluži vienkārši vietā, kur Sobā ietek kārtējā pieteka labajā krastā nelielā mājiņā ir apmetusies Vasjas katamarāna “biedrs Če” ekipāža. Viņi ir tikko gājuši pirtī, kuru izmantojam arī mēs ar Māri, bet dāmas kaut kāda iemesla dēļ sakautrējas. Arī Vasjam nav solīto līdaku kalnu un mucas joprojām ir tukšas, tomēr dažas alatas un līdakas ir izdevies izvilkt, tāpēc mielojamies ar uhtu (zivju zupu) un sālītām alatām. Mazais Saša piešķir mums divus rotējošos vizuļus, kas esot piemēroti alatām, jo uz mūsu silikona zivtiņām iekritīšot tikai līdakas. Lielais Saša sauc lieliskus tostus, uz kuriem tiek iedzerts šņabītis, tomēr pārlieku ar glāzīšu cilāšanu šoreiz neaizraujamies un paspējam arī divas stundiņas pabraukt uz priekšu ar savu kaķi, pirms apmetamies akmeņainā krastā uz nakšņošanu. Tā kā Ieva šodien beidz lietot antibiotikas, šis notikums tiek atzīmēts vēl ar nelielu balzamiņa pagaršošanu.
      
      24. jūlijs (13. diena)
      Līdakas

      No rīta, kad sākam peldēt, mūs noķer Vasīlija komanda, kas aiz katamarāna velk trīs pieklājīga izmēra līdakas, redzam, kā tiek izvilkta nākamā, aptuveni metru gara, stāsti par lielajām zivīm nav bijušas nekādas basņas, tādas viņi tiešām ceļ ārā no upes.
      Tīri spontāni šodien notiek dņevka uz upes – paretam uzairējam, ja vējš mūs dzen pārāk tuvu krastam, upe kļuvusi pavisam mierīga un plata, nelielas straujteces gadās samērā reti. Pēc GPS aparāta datiem vēl divas dienas slinkas airēšanas režīmā un mēs jau būsim Katrevožā – ciemā, pie Sobas ietekas Obā, steigties īpaši nav kur, tomēr tas rada tādu māju un civilizācijas tuvuma sajūtu. Mazliet tiek aprunāts arī variants airēt pa Obu līdz Labitnangiem, kas ir aptuveni 40 km, jeb 2 dienas ar airēšanas un odu barošanas elementiem, tas gan nešķiet ļoti pievilcīgs brauciens.
      Pret vakaru upe pavisam pārvēršas ezerā, aiz kāda līkuma tā kļūst dažus simtus metru plata un straume pazūd pavisam. Te satiekam divus vīrus no Saļehardas motorlaivā, kas ceļ ārā no ezera lielas līdakas, to redzot, alatu rotieris tiek nomainīts atpakaļ pret gumijas zivtiņu un Elīna ķerās pie darba. Vispirms viņai viena līdaka noraujas tāpat, bet nākamā aiziet ar visu vizuli un vienīgo pavadiņu, kāda brīdī pazibēja galva – tā noteikti nebija maza. Jau nākamajā dienā Vasja, piešķirot jaunu pavadiņu, paskaidroja mums, neprofesionāļiem, kādu kļūdu dēļ zivis norāvās.
      Sākam meklēt naktsmājas, vispirms piestājam labajā krastā, bet tur ir baigie dubļi un sākas ļoti nepatīkams mošku uzlidojums, tāpēc, pabraucot mazliet uz priekšu un apmetamies kādas saliņas galā. Tur mēģinu no auklas montēt jaunu pavadiņu, pašam šķiet, ka sanācis tīri tā neko, bet nākamajā dienā Vasja paziņo, ka tādu līdaka ar vienu zobu pārkodīs. Uz līdaku ezeriņu samērā lielā skaitā brauc motorlaivas, ir piektdiena un vietējie brauc uz brīvdienām dzert un ķert zivis. Siltajā vakarā odi atkal piespiež samērā ātri ieņemt šaurās, bet drošās pozīcijas teltī.
      
      25. jūlijs (14. diena)
      Ezers

      Brīdī, kad esam visi piecēlušies, atpeld katamarāns “biedrs Če” ar visu savu komandu, kā paskaidroja lielais Saša, kam pieder kaķis, Krievijā jāreģistrē visi peldlīdzekļi, kam kravnesība ir lielāka kā 300 kg, tad nu viņš reģistrējoties ir izvēlējies šādu nosaukumu, tāpat pie viena pontona priekšgalā ir piestiprināta Če fotogrāfija. Spīd saulīte, neliels vējiņš trenkā asinssūcējus, tāpēc kādu stundiņu pavadām peldoties, iemalkojot šņabīti uz lielā Sašas tostiem un uzkožot alatas un uhtu.
      Pēc Vasjas došanās ceļā Māris brokastīs cep pankūkas. Kad jau esam upē, tās straume vietām pazūd pa visam un mēs kādu laiku dreifējam, laiku pa laikam mazliet piestūrējot, Māris un Ieva mēģina spēlēt šahu, tomēr līdz galam netiek, jo Sobas ūdeņos traģiski iet bojā balto karalis un tornis. Tā laikam ir zīme, ka jāsāk airēt, peldot ar neesošo straumi tas varētu aizņemt pārlieku ilgu laiku. Pret vakaru parādās arī milzīgs mošku mākonis ar odu piedevām, kas rada papildu motivāciju airēt. Neskatoties uz karsto laiku, es valkāju gan cimdus, gan vilnas zeķes un citus gana biezus apģērba gabalus, kam nevar izkosties cauri mazie nelieši.
      Jau kādu laiku pirms naktsmītnes var redzēt Katrevožas mobilo sakaru torņus, tas nozīmē, ka iepriekšējās dienas prognoze par divu dienu braucienu varētu piepildīties, pabraukuši garām Vasjas nometnei pēc brīža stājam krastā. Šis sanāk pēdējais vakars uz upes, taču nekādu skumju tamdēļ nav, par to parūpējas mūsu mazie draugi. Laiku pa laikam jūtams, ka kādam no mums iestājas bezspēcīgs izmisums, kādu brīdi laivā airējot valdīja tāds bezcerīgs un drūms klusums. Tā pa īstam atdzīvojamies, kad salienam teltī un spēlējam dažādas nāves rotaļas, piemēram, miršanas plaukstiņpolku - “ta-da-da-tā-da-tā-mirsti!” Spēlējam arī duraku, biežākajam zaudētājam jālien ārā kurt guni un vārīt tēju, nez kāpēc tas izrādos tieši es.
      
      26. jūlijs (15. diena)
      Katrevoža – Labitnangi

      Rīts šoreiz agrs – teltī neizturams karstums, ārā nākas ziedot pārlieku daudz savas asinis tundras barības ķēdei. Pat brokastis krastā neēdam, katlu ar putru uzkraujam uz kaķa, uz upes tomēr ir mazliet mierīgāk. Krastā šodien, kā atzina Māris, ir īsts svētku komplekts – odi, moškas un dunduri, pie tam pat dunduru ir daudz.
      Upē satiksme ļoti dzīva – braukā motorlaivas, lielāki kuģīši, kāds kruīza kuģītis izlaidis krastā kailus tūristus pabarot odus. Pirms Katrevožas paspējam paēst brokastis, un drīzi jau viena pēc otras parādās ciema mājas. Krastā mūs sagaida Vasja ar savējiem, kas pabrauca mūsu nometnei garām no rīta, viņiem jau sarunāta motorlaiva uz Labitnangiem, arī mūs gaida viens potenciāls vedējs – vīrs, kas bijis makšķerēt un labprāt izmantos iespēju mazliet nopelnīt pa ceļam uz mājām. Māris vienojas, ka būs jāmaksā 1000 rubļi (Ls 16) par cilvēku, kas šķiet adekvāta samaksa par 40 km braucienu. Vēl ir iespēja gaidīt nākamo rītu, kad ir kuģītis pēc saraksta, taču vēlmes te palikt pa nakti nav un daudz lētāks brauciens droši vien nesanāks.
      Uz maiņām kravājam mantas un dodamies aplūkot ciemu. Nekā daudz te nav – divi mobilo sakaru torņi, divi veikali, pagaidu pasts vagoniņā – vecais esot nodedzis un tiekot būvēts jauns, vēl ir dažas sabiedriskās ēkas. Lielā vairumā ir dažādi peldlīdzekļi gan koka laivas, kas vēl tikai top, gan veci grausti, gan arī spēka gados esošas laivas un kuģīši, galvenā iela Sovetskij ir zemes ceļš, kas lokās cauri visam ciemam, to apdzīvo samērā daudz suņi, kas ir kā no Džeka Londona romāniem izkāpuši.
      Seko kādu stundu garš brauciens motorlaivā līdz Labitnangiem, te mūs sagaida futūristiska dzelzceļa stacija, kuras uzgaidāmajā telpā jau iekārtojusies Vasjas komanda. Vilciens ir nākamajā rītā ap septiņiem pēc Maskavas laika, bet kases atvērsies kādu brīdi pirms tam, līdz ar to priekšā ir vesela nakts Labitnangos. Mazliet iestiprināmies stacijas kafejnīcā un dodamies aplūkot pilsētu un pēdējo reizi priecāties par polāro dienu. Pilsēta ne ar ko īpašu neizceļas, ir vecas un jaunas ēkas, piemineklis Lielā Tēvijas kara varoņiem, daudz diennakts veikalu, kuros tirgo dažādas garšīgas lietas.
      Kad pilsēta aplūkota, ar Māri nolemjam pagatavot vakariņām zirņus ar speķi, kas palicis no dzīvošanas pie upes, arī prīmusu vēl ne reizi nav bijusi nepieciešamība izmantot. Meitenes gan šo domu uztver skeptiski, tomēr, kad uz perona vakariņas ir pagatavotas, visi tās vērtē atzinīgi. Vakara turpinājumā tiek spēlēts gan šahs, gan duraks un pamazām pienāk rīts. Māris nopērk biļetes līdz Pēterburgai ar pārsēšanos Vologdā un drīzi jau visa mantība tiek krauta vilcienā. Vagona pavadone ieraudzījusi mūsu katamarāna stieņus visu laiku kladzina par nestandarta bagāžu un revizoriem, kas viņai par to var uzlikt sodu. Saskaņā ar noteikumiem, nestandarts ir tas, kas neietilpst bagāžas plauktā, stieņiem pārkare ir daži centimetri, un, pēc pārrunām ar vilciena priekšnieku viņa ofisā (kādā no vagoniem), samaksājam aptuveni 90 rubļus par šīs bagāžas pārvadāšanu.
      
      27. jūlijs (16. diena)
      Vilciens

      Mūsu vietas vietkartes vagonā ir blakus Vasjas kompānijai, kam ir pašiem sava istabiņa, savukārt mums – pa divām vietām uz katru pusi no tās. Viņi brauc līdz Mikūnai, kas būs agri nākamajā rītā. Tā nu diena paiet dažādās kopīgās izklaidēs – spēlējam kauliņus un durakus, dzeram alu un mielojamies ar sālītām līdakām, pirmo gabaliņu nogaršoju ar bažām, jo nekad nebiju ēdis termiski neapstrādātu līdaku, taču tās bija veltas, jo līdaka izrādījās lieliska uzkoda. Nedaudz dīvainas sajūtas pārņem vilcienā lasot žurnāla “Vokrug Sveta” rakstu par odiem, kur aprakstītas visas viņu asins sūkšanas paražas, kas nule kā ir izbaudītas. Jau ap pusnakti, kad kopīgās izklaides tuvojas kulminācijai, gandrīz visi ir izkāpuši kādā stacijā, bet Olga, kas jau ir diezgan iesilusi, nejauši iedzer spirtu, kas stāv uz galda minerālūdens pudelē, lai varētu pagatavot groku. Viņa par savām emocijām ar prieku ir gatava dalīties ar ikvienu vagona pasažieri, kas ne visai patīk pasažieriem un arī viņas kompānijai, tāpēc izceļas nelielas diskusijas, kas noved pie mierīga iznākuma – Olgu Saša aizved uz tamburu smēķēt, bet visi citi dodas gulēt. Ap pieciem no rīta, kad mūsu draugi kāpj ārā no vilciena un mēs mazliet palīdzam ar mantu izkraušanu, Olga paziņo, ka viņa joprojām ir aerodromā, savukārt Vasja mums piešķirt pāris sālītās līdakas gabalus, ar ko mieloties mūsu tālākajā ceļā mājup.
      
      28. jūlijs (17. diena)
      Vologda

      Mūsu pirmais starpfinišs mājupceļā ir Vologda, kur esam ap septiņiem vakarā, Pēterburgas vilciens gaidāms brīdi pēc pusnakts, tāpēc aplūkojam pilsētu, kas izrādās ļoti jauka un patīkama. Apskates noslēgumā tiek atrasts jauks krodziņš ar lētu un gardu vīnu. Ilgi gan ar to aizrauties nevar, jo par bagāžas glabātuvi esam samaksājuši līdz pusnaktij, ko precīzi arī izpildām, ierodoties pēc somām 23.59, bagāžas glabātuves darbinieks mūsu punktualitāti salīdzina ar Ļeņina īpašībām un pacienā mūs ar konfektēm – “kā viens tūrists citiem”. Atkal klāt ir vilciens, Čeļabinska – Pēterburga, tajā mazliet vēl turpinām vakaru, gulēt ejam pēc Čerepovecas stacijas, pie kuras metalurģijas kombinātā redzami milzīgi skursteņi, kuriem galā ir liesmas, izskatās pēc degošiem debesskrāpjiem.
      
      29. jūlijs (18. diena)
      Pēterburga

      Nākamajā starpfinišā esam jau rīta pusē, iebraucam nesen celtajā un modernajā stacijā Finlandskij, tur, nevelkot laiku garumā, pašapkalpošanās terminālī tiek iepirktas biļetes uz Rīgu, šim vilcienam ir divi kopējie vagoni, kas šķiet būs pustukši, solot ērtu braucienu. Pēc tam nākas ar visu savu bagāžu šturmēt metro, tam, pēc metro darbinieka uzaicinājuma tiek pirktas īpašas bagāžas biļetes, un drīz vien esam stacijā Vitebskij, no kuras vakarā brauks vilciens uz Rīgu. Mantas atkal bagāžas glabātuvē, un seko neliela ekskursija pa pilsētu Ņevas krastos. Vispirms pāris stundas pavadām Arktikas un Antarktikas muzejā, bet pēc tam, izsoļojot cauri teju visai vecpilsētai, ēdam kādā studentu ēdnīcā. Mani šīs pilsētas apmeklējums nogurdina un uzdzen īgnumu, laikam neesmu radis tik daudz staigāt bez mugursomas plecos. Dažas kafejnīcas un jau iekārtojamies Rīgas vilcienā. Vagons tiešām ir gandrīz tukšs, tajā labi pavadām laiku, iemiegot tikai neilgi pirms robežas, uz kuras nekādu īpašu notikumu nav.
      
      30. jūlijs (19. diena)
      Rīga

      Pa miegam skrien garām dažādas Latvijas pilsētas – Rēzekne, Krustpils, Pļaviņas un pavisam drīz esam arī galvaspilsētā, kur vēl miegaini izkrāmējam mantas uz tik pazīstamā perona. Te pienāk laiks nākamajam aptieciņas pielietojumam, jo man izdodas neveiksmīgi atsist kājas pirkstus pret katamarāna stieņiem, bet tie ir tīrie sīkumi, salīdzinot ar prieku, ko gūstu pēc pāris stundām nomazgājoties dušā un vairs nejūtot sava ķermeņa ne visai pievilcīgo aromātu.